Komandas

sapulcē vadītājs izsaka kritiskus komentārus par darbinieka paveikto darbu,

norādot uz kļūdām un nepilnībām. Visi kolēģi ir klāt, un atmosfēra kļūst

saspringta. Darbinieks uzreiz neizrāda dusmas vai aizvainojumu – viņš turpina

smaidīt, māj ar galvu un saka: “Jā, viss kārtībā, es to pieņemu.” Tomēr,

atgriezies mājās, viņš jūtas nomākts, dusmīgs un ilgi pārdomā kritikas vārdus.

Nākamajā dienā viņam trūkst motivācijas turpināt iesākto, jo emocijas, kuras

viņš apspiedis, sāk izpausties vēlāk. Kāds aizsargmehānisms šeit ir novērojams?