Uzmanīgi izlasi skatu no R.Blaumaņa lugas "Pazudušais dēls"!

Māte. Jāizrunājas? Saki tak labāk, man jāpaklausās, es jau runāt nedrīkstu.

Krustiņš. Nu, tad paklausies arī. Man jāprecē Matilde.

Māte. Jā, tā, kuras roku tēvs vakar ielika tavā rokā.

Krustiņš. Kāda tev  galva, māt, tad diezgan labs joks. Bet klausies tālāk: ja es Matildi neprecēju, tad Inķis piedzīs no tēva manu parādu.

Māte. Tavu parādu? Vai tad tu Inķim ko parādā?

Krustiņš. Jā...

Māte. Melosi nu! Aks, cik tad?

Krustiņš (vilcinādamies). 2000 rubļu.

Māte (iesaucas). Nesamanīgais! (Saņemas.) Ne, ne — māni, māni, tik daudz mantas mums jau nemaz nav!

Krustiņš  noslīd krēslā, aizsedz ar rokām ģīmi.

Māte (iebrēcas). Aks par tiesu! 2000 rubļu! Ak tu Dievu Dieviņ! (Iet, visā galvā raudādama, pa istabu apkārt. Nokrīt krēslā. Raud.) Nu mēs ubagi, nu mēs ubagi!

Krustiņš. Es jau tev sacīju: precēšu Matildi, tad viss atkal būs kārtībā.

Māte. Un tu domā, ka tēvs to pieļaus?

Krustiņš. Patīkama viņam tā lieta nebūs, un tādēļ es gribēju, lai tu man palīdzi.

Māte. Lai tev nu palīdz vien tie gudrie, ko nu es, tā muļķe... (Raud.)

Krustiņš. Mīļo māt, lai nu šitādas valodas paliek uz citu reizi.

Māte. Vai tu domā, ka tev citā reizē labāk paliks dzirdēt, kāds pret savu māti esi? Tās pašas ausis vien būs.

Krustiņš. Nesāc nu tagad runāt par sevi... Kad tēvs atbrauks, tad tu viņam teiksi, ka Ilze manis vairs negrib.

Māte. Es lai ejot tēvu apmelot?

Krustiņš. Tā nebūs pirmā reize.

Māte. Pēdīgā arī ne. Tā jau pagājusi. Es vairs ar meliem netīšos.

Krustiņš. Tēva dēļ, māt. Apdomā: viņa dusmas — žēlabas...

Māte. Kā tad, kā tad... Bet tieci šoreiz galā, kā māki. Visu tēvam izstāstīšu - visu. (Raud visā galvā. ) Ak tu palaidnis, ak tu palaidnis!

Krustiņš (lielā uztraukumā). Māt, es tevi lūdzu, ciet klusu pret tēvu, ja negribi mūs visus iegrūst pēdējā nabadzībā!

Māte. Ak nu tu arī reiz proti lūgties! Par velti, dēliņ!

Krustiņš (dusmīgi). Nu tad tev pavēlu pret tēvu ciest klusu! Tu pie visas nelaimes savu daļu esi vainīga, tev arī jāpalīdz viņu novērst!

Māte (saskaitusies). Es vainīga? To tu laikam no tēva esi noklausījies. Cik pudeļu alus, cik stopu brandvīna tad pie Inķa esmu apdzērusi?

Krustiņš. Tu mācīji, es darīju.

Māte. Es mācīju? Vai es tev kādreiz esmu teikusi: ej uz krogu, piedzeries?

Krustiņš. Vai tu man kādreiz esi teikusi: neej uz krogu, nepiedzeries?

Māte. Vai tu manī būtu klausījies? No laika gala tu manus vārdus esi laidis vējā.

Krustiņš. Kas tev mani par tādu stūrgalvi lika uzaudzināt?

Māte. Ja tu zini, ka esi stūrgalvis, kam tad aks nelabojies?

Krustiņš. Ārā pakalnē stāv veca, līka egle: ej izliec to taisnu!

Māte. Vēl jau neesi vis nekāds vecais, vēl aks tavu prātu vari locīt.

Krustiņš. Ja tu tā domā, nu, tad palūko.

Māte. Jā, to es izdarīšu uz pēdām. (Tuvojas Krustiņam. Nikni, lielākās sirdssāpēs, raudādama.) Bezkauņas bērns, vai tev tā ar mani jārunā! (Cērt viņam pliķi vaigā.)

Krustiņš (uzlec stāvu, paceļ rokas, kliegdams). Māt!

Māte (sit viņam). Vai tev tā ar mani jārunā, ko?

Krustiņš (briesmīgi). Māt! (Sagrābj un iegrūž viņu krēslā.) Vēl vienu reizi, un arī es savas rokas vairs nesavaldīšu! (Novēršas.)

Māte (sēd brīdi kā apstulbusi, grūti elpodama. Pieceldamās. Ar visu spēku). Dievs ir mans liecinieks, ka no tevis esmu gribējusi izaudzināt krietnu cilvēku! Ar to cerību priekš tevis esmu skrējusi un plēsusies, un miega negulējusi. Ar to cerību kumosu no savas mutes esmu atrāvusi un tev devusi, ar to cerību tevi vadājusi pa skolām! Viss tas bijis par velti! No bērnu dienām līdz šim pēdīgam brīžam tu manu mīlestību esi turējis par kājminām!

Krustiņš (viņu pārtraukdams). Tavu mīlestību? Kad tad tu mani esi mīlējusi? Vai tā bij mīlestība, ka tu muļķa bērnam ļāvi darīt, ko viņš gribēja, vai mīlestība, ka neprašas jaunekļa palaidnības aizstāvēji? Vai tā bij mīlestība, kas sirdi, kura še reiz pukstēja (sit ar roku uz krūts), pārvērta par akmeni?

Māte. Tu domā attaisnoties un parādi visu savu nekrietnību, tu nekrietnais, nepateicīgais cilvēks!

Krustiņš. Tāds, kā še stāvu, par tādu tu mani esi padarījusi. Es sajūtu par to tādu pateicību, kāda tev pienākas: māt, es tevi ienīstu! (Ilze ienāk. Māte iekliedzas un iekustas, it kā kad Krustiņam gribētu gāzties virsū.)

Nosauc un raksturo lugas fragmenta tēmu! (2 p.)

Apraksti lugas fragmenta konfliktu, tā cēloni! (3p.)

Raksturo lugas fragmenta uzbūvi (kompozīciju, dialoga veidojumu, remarkas)! (3p.)

Raksturo lugas valodu, tās nozīmi raksturu atklāsmē! (4p.)