Projektu

komandai bija jānodod svarīgs ziņojums noteiktā termiņā, jo tas bija saistīts

ar uzņēmuma piedāvājumu starptautiskam konkursam. Viens no darbiniekiem bija

atbildīgs par gala redakcijas sagatavošanu. Termiņš tika nokavēts, un vadītājs

aicināja darbinieku paskaidrot, kas noticis. Darbinieks atbildēja: “Tas nebija

mans trūkums. Pirmkārt, uzdevums bija neskaidri noformulēts, un neviens man

nepaskaidroja, kā tieši to vajadzēja izdarīt. Otrkārt, datorprogramma vairākas

reizes atteicās strādāt, tāpēc tehniski nebija iespējams laicīgi visu

sagatavot. Patiesībā jebkurš cits manā vietā arī nebūtu spējis to paveikt

laikā.”Šādi izteikumi atkārtojās arī vēlāk, kad kolēģi pieminēja kavēšanos.

Kāds aizsargmehānisms šeit ir novērojams?

Darbiniece uzņēmumā regulāri pieļauj nelielas

kļūdas – nepareizi sagatavoti rēķini, neprecīzi dati atskaitēs vai nokavēta

e-pasta nosūtīšana klientam. Vadītājs jau vairākas reizes ir norādījis uz

nepieciešamību būt uzmanīgākai. Tomēr, kad kolēģi mēģina pieklājīgi palīdzēt

vai ieteikt risinājumus, viņa aizsardzības nolūkos atbild:

Darbinieks

piedāvā jaunu ideju uzņēmuma attīstībai, bet priekšnieks viņu asi pārtrauc,

nepaskaidrojot iemeslus, un noraida priekšlikumu. Darbinieks jūt spēcīgu dusmu

un aizvainojuma sajūtu. Viņš vēlētos pateikt priekšniekam visu, ko domā, bet

saprot, ka tas nebūtu nedz profesionāli, nedz droši viņa karjerai.Tā vietā viņš

pieņem lēmumu: pēc darba doties uz sporta zāli, kur intensīvi vingro, lai

atbrīvotos no negatīvām emocijām. Rezultātā viņš jūtas mierīgāks un atgūst

produktivitāti. Kāds aizsargmehānisms šeit ir novērojams?

Jauns

darbinieks tikko sācis darbu uzņēmumā un saņem uzdevumu, kas jāizpilda īsā

termiņā. Kad viņš saprot, ka uzdevums ir sarežģītāks, nekā sākotnēji šķitis,

viņš kļūst satraukts un neziņā, kā rīkoties tālāk. Tā vietā, lai jautātu padomu

kolēģiem vai sadalītu darbu mazākās daļās, viņš sāk sūdzēties: “Es to nevaru!

Tas ir pārāk grūti! Kāpēc tieši man tas jādara?” Viņa uzvedība atgādina

bērnišķīgu reakciju – dusmošanās, neapmierinātība un cerība, ka kāds cits viņa

vietā atrisinās problēmu.Kāds aizsargmehānisms šeit ir novērojams?

Komandas

vadītājs sadala pienākumus jaunā projektā. Dažiem darbiniekiem tiek uzticēti

ļoti atbildīgi uzdevumi, taču vienam darbiniekam piešķir mazāk nozīmīgu daļu,

jo vadītājs uzskata, ka viņš vēl nav gatavs sarežģītākam darbam.Darbinieks šo

lēmumu nepieņem un sāk bieži atkārtot kolēģiem: “Viņi vienkārši nesaprot, ka

esmu labāks par visiem pārējiem. Es noteikti izdarītu daudz kvalitatīvāk, ja

man uzticētu galveno daļu. Vadība kļūdās, neredzot manu potenciālu.” Kāds

aizsargmehānisms šeit ir novērojams?

Darbinieks

piedalās saspringtā sanāksmē ar priekšnieku, kurā viņam tiek izteikta asā

kritika. Pēc sapulces viņš dodas atpakaļ uz biroju, kur kļūst īgns un paceļ

balsi uz kolēģiem, kas nemaz nebija saistīti ar konfliktu. Kāds

aizsargmehānisms šeit ir novērojams?

Komandas

sapulcē vadītājs izsaka kritiskus komentārus par darbinieka paveikto darbu,

norādot uz kļūdām un nepilnībām. Visi kolēģi ir klāt, un atmosfēra kļūst

saspringta. Darbinieks uzreiz neizrāda dusmas vai aizvainojumu – viņš turpina

smaidīt, māj ar galvu un saka: “Jā, viss kārtībā, es to pieņemu.” Tomēr,

atgriezies mājās, viņš jūtas nomākts, dusmīgs un ilgi pārdomā kritikas vārdus.

Nākamajā dienā viņam trūkst motivācijas turpināt iesākto, jo emocijas, kuras

viņš apspiedis, sāk izpausties vēlāk. Kāds aizsargmehānisms šeit ir novērojams?

Komanda

strādā pie liela klienta projekta, kurā ir daudz termiņu un atbildīgu posmu.

Pēc pāris nedēļām tiek atklāts, ka projektā pieļauta būtiska kļūda, kas aizkavē

gala rezultātu. Vadītājs aicina komandu izvērtēt situāciju un saprast, kur

radās problēma. Viens no darbiniekiem uzreiz pārtrauc diskusiju, uzstājot: “Tā

nav mana vaina! Es visu izdarīju pareizi. Tas bija Jānis, kurš neizdarīja savu

darbu attiecīgi. Ja viņš būtu darījis savu darbu kā nākas, nekas tāds nebūtu

noticis.” Viņš atkārto šo apgalvojumu vairākas reizes, atsakoties atzīt, ka arī

viņa darba procesā ir kļūdzas, jo tas ir bijis komandas darbs.

Darbinieks

vairākus mēnešus smagi strādāja, cerot iegūt paaugstinājumu amatā. Tomēr

vadītājs izvēlējās citu kolēģi. Kad komanda viņam jautā, kā viņš jūtas par šo

situāciju, darbinieks atbild: “Es tāpat nemaz to nevēlējos. Paaugstinājums būtu

atnesis tikai papildus stresu, labāk palikt šeit, kur ir mierīgāk.”